Izstāde bija iecerēta kā skolnieku- skolotāju mijiedarbības rezultātu. Pēdējā laikā vērojama diezgan izteikta parādība – izstādes, kas uzsver māceklības nozīmi. Mums ir dižā Purvīša balva, mums ir Pīgožņa balvas konkursa izstāde, kā arī tikko izveidotā Eliasa balvas gleznu konkurss. Nesaku tapec, ka gribētu salīdzināties ar šiem nozīmīgajiem pasākumiem, bet gan tapec, ka paldies Dievam, mēs Latvijā tomēr vēl joprojām novērtējam savu skolotāju un dižo mākslas priekšgajēju mantojumu un iespaidu arī uz šī laika mākslas izpausmēm. Lai arī biju pieaicināta piedalīties šajā izstādē kā Lauras skolotāja, tomer vēl jop[rojām jūtos vairāk kā skolnieks nekā skolotājs. Man ir paveicies, ka esmu varējusi mācīties pie skolotājiem, kuru padomus un ieteikumus esmu iegaumējusi vēl līdz šim brīdim. Rozentālskolā mani glezniecībā skoloja Baiba Vegere, Aija Jurjāne, Vita Merca. Akadēmijā man bija tas gods būt par Viļa Ozolā un Imanta Vecozola skolnieci. Bet tomer vislielāko mācību tiešā un pārnestā nozīmē esmu guvusi no sava tēta- Roberta Muža.